Ekonomika

ValstsCilvēku vajadzības ir neierobežotas un tās nemitīgi pieaug, tomēr resursi, kas nepieciešami šo vajadzību apmierināšanai ir ierobežoti. Ekonomika pēta kā visefektīvāk izmantot esošos resursus cilvēku vajadzību apmierināšanai. Ekonomika iedalās mikroekonomikā un makroekonomikā.

Mikroekonomika pēta atsevišķas saimniecības – uzņēmuma, patērētāja rīcību, to savstarpējo mijiedarbību un rīcības motivāciju.

Savukārt makroekonomika pēta ekonomisko sistēmu kopumā, kā ekonomikas subjekti sadarbojas tautsaimniecības līmenī. Ekonomiskie subjekti ir cilvēki vai cilvēku grupas, kas pieņem saimnieciskos lēmumus. Izšķir četru veidu ekonomiskos subjektus – mājsaimniecības, uzņēmumi, valdība un ārvalstis. Makroekonomikā svarīgi tādi pamatjēdzieni kā nodarbinātība, inflācija, cenu līmenis, nacionālais kopprodukts, valūtas maiņas kurss, kopējais pieprasījums – piedāvājums u.c. Makroekonomika tieši ietekmē mikroekonomiku un otrādi, tās savstarpēji mijiedarbojas.

Makroekonomikas mērķi ir racionāla ārējās tirdzniecības bilance, stabils cenu līmenis, ekonomiskā izaugsme, ienākumu sadale u.tml. Makroekonomikas mērķu sasniegšanā savukārt tiek izmantoti tādi makroekonomiskie instrumenti kā monetārā un fiskālā politika, ienākumu pārdalīšana un regulēšana, ārējās tirdzniecības un nodarbinātības politika. Jebkuras valsts varai un valdošajai politikai ir liela nozīme makroekonomikas attīstībā. Valdības lēmumi tieši ietekmē ekonomikas attīstību un valsts izaugsmi. Tāpat neviena valsts nevar balstīt savu ekonomisko izaugsmi tikai uz iekšējo tirgu, ļoti svarīgs ir arī ārējais pieprasījums jeb eksports. Tikai attīstīts iekšējais un ārējais tirgus nodrošina stabilitāti.

Būtiski faktori, kas ietekmē jebkuras valsts makroekonomiku, ir:

  • valsts kredītreitings un uzņēmējdarbības vide,
  • valsts budžeta politika,
  • nodokļu politika un izmaiņas tajā,
  • juridiskās vides prognozējamība, dažādas izmaiņas likumos,
  • pasaules ekonomikas problēmas.

Ekonomika kā zinātne pastāv sen, tomēr iedalījums mikroekonomikā un makroekonomikā ir pavisam nesen. Tāds iedalījums kļuva aktuāls pēc Lielās Depresijas – pasaules globālās ekonomiskās krīzes, ap 20. gadsimta 30. gadu, kad svarīgi kļuva izprast ekonomiskos procesus lielākā mērogā kā līdz šim.

Makroekonomika ļauj uz ekonomiskajiem procesiem paskatīties plašāk un kā atsevišķa zinātne tā labāk palīdz izprast ekonomisko sistēmu vispārējo raksturu un izdarīt pareizās izvēles darba, preču un citos tirgos. Tāpat tiek attīstīta vispusīga domāšana attiecībā uz dažādiem notikumiem, rodas izpratne par dažādām saimnieciskām parādībām.